kitijacerina.1s.lv

 Latviski In English



Man vienalga, ko jūs par mani domājat. Taču jums nebūs vienalga, ko es par jums domāju.  
Komentāri (0)  |  2012-05-28 07:56  |  Skatīts: 7129x         Ieteikt draugiem       TweetMe        Dalīties



Kas darbu nedara, tas pār darbu runā. Kas darbu nespēj, tas darbu kritizē. Kas darbu dara, tas klusē, un darbs par viņu runā.  
Komentāri (0)  |  2012-05-28 07:55  |  Skatīts: 2429x         Ieteikt draugiem       TweetMe        Dalīties



Mēs esam labi un jauki, bet tikai tad, kad mums pašiem ir labi un jauki. Nekas tā nesatuvina cilvēkus, kā kopiga nodarbošanās ar muļķībām  
Komentāri (0)  |  2012-05-28 07:53  |  Skatīts: 8696x         Ieteikt draugiem       TweetMe        Dalīties



Ja ir slikti - aizved ātrie, ja ir labi - aizved policija.  
Komentāri (0)  |  2012-05-28 07:52  |  Skatīts: 2456x         Ieteikt draugiem       TweetMe        Dalīties



Neienīsti, bet uzvari.  
Komentāri (0)  |  2012-05-28 07:51  |  Skatīts: 2884x         Ieteikt draugiem       TweetMe        Dalīties



Labāk pazīstams pūķis, nekā svešs bruņinieks. 
Komentāri (0)  |  2012-05-28 07:50  |  Skatīts: 3141x         Ieteikt draugiem       TweetMe        Dalīties



Cilvēks ir tikai rotaļlieta likteņa rokās.  
Komentāri (0)  |  2012-05-28 07:50  |  Skatīts: 10116x         Ieteikt draugiem       TweetMe        Dalīties



Kāda māte sēdēja pie sava mazā bērna: viņa bija ļoti noskumusi, baidīdamās, ka viņš varētu nomirt. Bērns gulēja bāls, actiņas aizvēris, klusi vilkdams elpu, brīžiem kā nopūzdamies; un māte ar vēl lielākām skumjām raudzījās uz mazo dvēselīti.Te kāds pieklauvēja pie durvīm, un ienāca nabadzīga, veca sieviņa, ietinusies tādā kā lielā zirgu segā, tāda sega labi silda, un tā jau arī bija nepieciešama - ārā taču valdīja auksta ziema. Visu zemi klāja sniegs un ledus, un pūta tik ass vējš, ka graizīja seju kā ar nažiem.Un, tā kā vecā sieva trīcēja aiz aukstuma un bērns uz brītiņu bija iesnaudies, māte ielika krāsnī podiņu ar siltalu, gribēdama to viņai sasildīt. Sieviņa piesēdās pie šūpuļa un sāka to kustināt, māte nometās uz krēsla viņai līdzās, raudzījās uz slimo bērnu, kas smagi vilka elpu, un saņēma viņa rociņu savējā."Vai tev neliekas, ka viņš tomēr būs dzīvotājs?" viņa sacīja. "Tas Kungs taču neņems man viņu nost!"Un vecā sieva - tā bija Nāve - dīvaini pamāja ar galvu, kas tikpat labi varēja nozīmēt "jā", kā arī "nē". Un māte nolaida acis, un asaras ritēja viņai pār vaigiem; galva kļuva smaga: trīs dienas un trīs naktis viņa ne acu nebija aizvērusi, un nu viņa iemiga, bet tikai uz brīdi, tad viņa uztrūkās, drebēdama no aukstuma."Kas tad tas?" viņa iesaucās, lūkodamās uz visām pusēm. Bet vecā sieviņa bija prom, un viņas bērniņš arī bija pazudis: vecā to bija paņēmusi līdzi. Un istabas kaktā ietarkšķējās vecais pulkstenis, lielais svina atsvars noslīdēja līdz pat grīdai - bum! - un tad arī pulkstenis apstājās. Bet nabaga māte izskrēja no mājas, saukdama savu bērnu.Ārā sniegā sēdēja sieviete garās, melnās drēbēs un sacīja: "Tavā istabā bija Nāve, es redzēju viņu aizsteidzamies ar tavu bērniņu; viņa skrien ātrāk par vēju un nekad vairs neatdod to, ko ņēmusi.""Pasaki man tikai, pa kuru ceļu viņa aizgāja!" māte teica." Parādi man ceļu, un es viņu atradīšu!""Ceļu es zinu," teica sieviete melnajās drēbēs. "Bet, pirms es to pateikšu, tev jānodzied man visas dziesmas, ko tu dziedāji savam bērnam! Man tās patīk, jau agrāk esmu tās dzirdējusi. Esmu Nakts un redzēju tavas asaras, kad tu dziedāji!""Es dziedāšu tev visas, visas!" māte iesaucās. "Bet neaizturi mani, lai es varētu viņu panākt, lai es varētu atrast savu bērnu!Bet Nakts sēdēja mēma un klusa, tad māte, lauzīdama rokas, dziedāja un raudāja, dziesmu bija daudz, bet vēl vairāk asaru. Un tad Nakts teica: "Ej pa labo roku, tumšajā egļu mežā, tur es redzēju Nāvi ar tavu bērniņu ieejot."Dziļi mežā ceļi krustojās, un māte vairs nezināja, pa kuru iet. Tur bija ērkšķu krūms, tam nebija ne lapu, ne ziedu; bet bija jau arī ziema un zari apledojuši.Vai neredzēji Nāvi garām ejam ar manu bērniņu?" "Redzēju gan!" ērkšķu krūms atteica. "Bet es neteikšu, pa kuru ceļu, pirms tu mani nebūsi sasildījusi pie savām krūtīm! Es te nosalšu, pārvērtīšos ledū!" Un māte piespieda ērkšķu krūmu cieši, cieši, lai to sasildītu. Dzeloņi dūrās viņai miesās, un asinis pilēja lieliem pilieniem, bet ērkšķu krūmam izplauka jaunas zaļas lapas un atvērās ziedi aukstajā ziemas naktī, tik karsta bija noskumušās mātes sirds! Un ērkšķu krūms pasacīja mātei ceļu, pa kuru viņai iet. Tad viņa nonāca pie liela ezera, kur nebija ne kuģa, ne laivas. Ezers vēl nebija tik stipri aizsalis, lai viņa varētu iet pa ledu, un arī ne tik vaļējs un sekls, lai varētu brist pāri, - bet pāri tikt viņai vajadzēja, ja gribēja atrast savu bērnu. Tad viņa nometās zemē, lai izdzertu ezeru sausu, bet tas taču cilvēkam nav iespējams, tomēr noskumusī māte domāja - varbūt notiks kāds brīnums. "Nē, nekas tev tur neiznāks!" ezers sacīja. "Labāk lūkosim kā citādi vienoties. Man patīk vākt pērles, un tavas acis ir divas no visspožākajām, kādas esmu redzējis. Ja tu tās izraudāsi manī, tad es tevi pārnesīšu pāri uz lielo siltumnīcu, kur Nāve dzīvo un kopj puķes un kokus, no kuriem katrs ir cilvēka dzīvība." "Ai, es visu atdotu, lai tiktu pie sava bērna!" māte raudādama sacīja. Viņa raudāja aizvien stiprāk, un viņas acis nogrima ezera dzelmē un pārvērtās par divām dārgām pērlēm. Bet ezers pacēla viņu kā šūpolēs un ar vienu pašu laidienu pārcēla pāri otrā malā, kur stāvēja jūdzēm gara, dīvaina māja. Nevarēja saprast, vai tas ir kalns ar mežiem un alām vai cilvēka roku darināts nams. Bet nabaga māte jau to neredzēja, savas acis viņa bija izraudājusi. "Kur lai satieku Nāvi, kas aiznesa manu bērniņu?" viņa vaicāja. "Vēl viņa nav atnākusi," atbildēja sirma vecenīte, kas te staigāja, pārraudzīdama Nāves lielo siltumnīcu. "Kā tu te nokļuvi un kas tev palīdzēja?""Dievs man palīdzēja," māte atbildēja. "Viņš ir žēlīgs, un tu arī tāda būsi! Kā lai atrodu savu bērniņu? "Jā, es gan viņu nepazīstu," vecenīte teica. "Un tu taču nevari redzēt! Daudz puķu un koku šonakt ir novītuši, Nāve drīz nāks tos pārstādīt. Tu jau laikam zini, ka ikvienam cilvēkam ir savs dzīvības koks vai dzīvības puķe, tāda, kāda nu katram ir viņa daba. Tie izskatās tāpat kā citi stādi, tikai tajos pukst sirdis. Arī bērnu sirsniņas pukst, - tad nu klausies, varbūt pazīsi sava bērna sirdspukstus; bet ko tu man dosi, ja pasacīšu, ko tu vēl vari darīt?" "Man vairs nav nekā, ko dot," māte noskumusi teica. "Tak tevis labad es ietu vai līdz pasaules galam!"
...
Komentāri (0)  |  2012-05-28 07:39  |  Skatīts: 2828x         Ieteikt draugiem       TweetMe        Dalīties

Lasīt tālāk.



Komentāri (0)  |  2012-05-28 07:29  |  Skatīts: 2689x         Ieteikt draugiem       TweetMe        Dalīties



Komentāri (0)  |  2012-05-28 07:28  |  Skatīts: 9094x         Ieteikt draugiem       TweetMe        Dalīties



Lapa | 1 [2] [3] [4] |