Kad vējš svilpo gar ausīm
Un kā raiba josla Vijas man pāri varavīksne,
Es raugos apvārsnī
Un redzu uzdzirkstam
Savu mazo cilvētisko sapni
Piesietu zelta pavedienā
Un mirdzam cauri,
Ellīgajām dzīves liesmām
Kuras manu sākumu pārvērš pelnos ,
Kuri līst pāri manām atmiņām,
Kas kavējas sveču gaismā.
Nodziest robežas,
Noņemu es savus spārnus no pleciem
Un paslēpju sev aiz muguras,
Lai dzīve neatņem,
Vēl ar vien paliekot īstenībā
Kur varu turpināt:
Pārvietot mākoņus,
Just un reizēm arī pazust,
Un iegrimt savos sapņos,
Kuri spēj mani apskaut
Un pārveidot kā to spēja vējš. |
|
