Kādu es vēlos savu dzīvi
Sarkanu, zilu, zaļu vai bordo krāsas pieredzi es krāju savā dvēselē ik rītu, ik dienu, ik nakti, kad nokritusi zvaigzne pi manām kājām. Es krāju šo pieredzi dēļ dzīves savas ko vēlētos redzēt tuvāku pilnībai, bet vēl ar vien kautkas paliek apslēpts un neizprasts par spīti šim smagajam darbam, vācot šo krāsaino dārgumu. Un atkal es šodien dzirdu dobjus un aprautus dzērves kliedzienus purva malā, un man šķiet, vai tā tomēr nav mana dzīve, kas pamanījusi tai priekša sagrūstos pieredzes kalnus, kuri jāpāršķiro šonakt, miklā tumsā, jāņtārpiņu gaismā, un nevajadzīgais ir jāaprok, tur pat netālu esošajā purvā, lai nelien laukā. Satrunējuši koki un zeme zem manām kājām šo garo gadu garumā, bet es vēl staigāju par ierastajām takām un lasu vakar nesalasīto pieredzi. Sagrūžu to dzīvei priekšā un kliedzu tai lai šķiro, lai nebūtu man kauns par tādu tukšu un pilnībai tik tālu esošu dzīvi, bet viņa... apsēžas uz blakus esošā celma, izvelk savu vijoli no azotes un sāk spēlēt manas dvēseles fonā, kādreiz tik tuvo, bet tagad tik svešo melodiju. Apklust dzērves purva malā, apklustu es, apraujas laiks, apraujas pasaule, izdzies jāņtārpiņi un izdeg saule, nokrīt mēness, bet tur, kur tikko plandijās sārtas liesmu mēles uziedējušas ledus puķes, jo šajā brīdī ir sastniegta manas dzīves pilnība. Nu neslīkstu es vairs laika trūkumā, bet jautāju es sev, vai tad tas nebija tas ko vēlējos, vaitad es nevēlējos savu dzīvi pilnāku par pilnību, bez steigas, bez laika trūkuma, bez mūžīgajām pieredzes drupatām, kas jāgramsta pat tur kur to nav. Nu esmu sasniegusi šo pilnību kas likās viss svarīgākā bet nu ir kļuvusi par lieku manas dārgās dzīves sastāvdaļu. |
