***
Man vakara vēji iemācija skumju dziesmu,
Bet mēness ilgoties.
Ilgoties pēc visa kas reiz bijis.
Mana sirds ir kā klusa ilgu pilna,
Bet sapņu nepiepildīta aleja
Un dvēsele kā cerība pamirusi.
Es palaidu visus sapņus pa vējam
Cerot ka tie atgriezīsies pilni un piepildīti.
Un tā nu es tagad sēžu maldu okeāna krastā,
Ar klusuma pilnu sirdi,
Vakara vējiem pilnām rokām,
Asaras skaitot un gaidot,
Savus sapņus pazaudētos.